Kārtējā ideja

  Pēkšņi iedomājos par to, ka uz cilvēkiem skatos dažādi- atkarībā no dzīves situācijas kādā atrodos. Piemēram, ja viss ir ļoti labi, tad arī apkārtējie cilvēki šķiet jaukāki. Ja ar kādu draugu vai paziņu sen neesmu tikusies, tad nedusmojos- vienkārši domāju, ka cilvēkam nav laika un tas arī viss. Ja, piemēram, sievietei pabrauc garām mašīna un to apšļaksta ar milzu daudzumu ūdens, tad es domāju, cik ļoti viņai nav paveicies un dusmojos uz mašīnu. Ja lekcijā man paliek slikti vai arī tā nav pārāk interesanta es neeju prom- es palieku, jo nevēlos, lai pasniedzējs nodomātu, ka māca slikti un ir neinteresanta personība. Vienkārši sakot- es redzu labās lietas, nevis izceļu sliktās īpašības cilvēkos, kā arī neredzu melus utt.

 Tomēr ir arī brīži, kad esmu vīlusies cilvēkos un tad viss ir otrādāk- dusmojos, ka ar kādu draugu/ paziņu sen neesmu tikusies, jo viņi jau zvana tikai tad, kad ir kaut kas no manis vajadzīgs. Ja sievieti apšļaksta mašīna, tad man šķiet, ka tā arī viņai vajag, jo karma ir karma. Ja man nepatīk lekcija, tad aizeju prom, vispār nedomājot par to kā jūtas pasniedzējs. Īsumā- es vairs neticu labajam cilvēkos un meklēju ļaunumu arī tur, kur tas nav.

  Tā kā atkarībā no dzīves situācijas, mainās arī domas pa cilvēkiem apkārt, tad nonācu pie secinājuma- varētu uzrakstīt grāmatu. Tomēr saprotu, ka mans domu gājiens ne visiem ir pieņemams, un godīgi sakot, reti kurš manas nopietnās lietas patiešām arī uztver nopietni, tādēļ grāmatnīcās šis izdevums visticamāk atrastos pie sadaļas- „bērniem”, nevis „padomi”, „psiholoģija” vai kaut kas tāds. Otrkārt, tā kā uz vāka esmu es (apakšā redzams grāmatas vāka ieskicējums), un arī situācijas ir ņemtas no maniem dzīves piemēriem, tad cilvēkiem tas nešķistu pārāk interesanti un sanāktu tāpat kā ar A. Kleinas plānotāju- VISUR IR VIŅAS PRIVĀTĀS LIETAS, KAS MANI ITIN NEMAZ NEINTERESĒ! Bet būtu arī cilvēki, kuri nodomātu- „Oho, šī situācija ir tieši tāda kā man bija pirms trim gadiem. Kāda sakritība! Es totāli piekrītu. Šī Karola taču ir vienreizēja rakstniece.” Nu labi, varbūt es mazliet pārspīlēju.

  Runājot par nosaukumu... kaut kad rakstīju, ka, ja rakstītu grāmatu, tad to sauktu par „Bestselleru”, bet šajā gadījumā tas nelīmējas kopā. Nosaukums sagādā lielas problēmas- „Dzīves līkločos”, „Kopā ar Karolu”, „Karolas lietas” bija vienīgais, kas man nāca prātā, bet arī tas nav spīdoši.

  Uuuun tagad es nonācu pie secinājuma, ka rakstnieku darbs ir grūts- ir jāraksta, kas interesē lielam vairumam, nevis tikai mājsaimniecēm (lai gan tas ir labs bizness) vai pensionāriem, vai naudaskāriem bandītiem... Tas arī viss!

p.s.- bilde ir tāda un ne citāda, jo esmu ievērojusi, ka tādas grāmatas ar vākiem "esmu laimīga", "klausieties manos vārdos", "dzīve izdodas", "ak, viss ir nevainojami!" mājās ir gandrīz katram.