Ne gluži luga.

  Šis īsais stāsts ir vairāk kā daļēji balstīts uz patiesiem notikumiem.

  Viss sākās kādā ne pārāk siltā vēlas vasaras dienā. Trīs jaunieši devās apciemot savus draugus vasaras mājā netālu no Rojas. Kā jau patālā ceļā pienākas, bija ēdiens, grāmatas, sarunas un protams arī miegs. Beigu beigās galamērķis nelikās pārāk tāls esam, jo viens, kāds vecumā pavisam mazs autobusa pasažieris visus trīs jauniešus patīkami uzjautrināja. Arī koordinātes tika pateiktas pareizi un divas meitenes kopā ar puisi laimīgi ieradās pie saviem draugiem- Niklāva un Reiņa. Vakars un nakts tika pavadīti diezgan jauki, kā jau allaž šajā kompānijā. Tika veiktas ierastas jauniešiem aktuālas nodarbes. Tomēr dažādu nelāgu sakritību rezultātā trijiem jauniešiem samērā agri nācās doties prom. Ar to arī stāsts var pa īstam sākties.

  Līdz autobusam bija palikušas divas stundas, tādēļ Karola, Toms un Justīne izvēlējās doties līdz tuvējam veikalam, lai mazliet iestiprinātos. Brokastis tika pavadītas patīkamā noskaņā pie jūras šalkoņas, gulbju priekšnesuma un plāniem kā ielauzties tuvumā esošajā mājā uz mola. Sarunu laikā visi trīs jaunieši draudzīgi vienojās, ka vienu pieturu līdz starppilsētu autobusam noies ar kājām, pa ceļam mēģinot stopēt. Šķērslis tiem nešķita tas, ka viņi ir trīs, pie tam ar samērā smagiem saiņiem un ģitāru. Apņēmība bija liela. Tomēr notika kas neplānots- mašīnas šajā apkaimē brauca diezgan reti, arī autobuss tika nokavēts. Atlika pāris varianti – gaidīt nākamo autobusu, kas nāks pēc četrām stundām ar astīti vai arī turpināt stopēt. Visi vienojās par otro- daudz interesantāko variantu. Tomēr tā bija viņu liktenīgā kļūda.

    Mašīnas brauca garām rādot kādas mistiskas, Rīgas jauniešiem nesaprotamas norādes ar pirkstiem un neapstājās ne reizi, lai jauniešus pavizinātu mazliet tuvāk galamērķim- galvaspilsētai. Saule sāka sildīt aizvien spēcīgāk, ēna katrā nākamajā autobusa pieturā bija jauniešu vienīgais glābiņš. Arī pa ceļam atrastie pāris āboli un aronijas tos mazliet atsvaidzināja, tomēr jautājums par to, kādēļ neviena mašīna neapstājas, lai stopētājus aizvestu tālāk, netika atrisināts. Tad kādā ceļa malā netālu no ābeles, kura kalpoja kā Toma apetītes apmierinājums tika pamanīts kāds pavecs, mazliet aizdomīga paskata vīrs. Karola nodomāja, ka viņš šķiet atsaucīgs kā jau visi lauku cilvēki un vēlējās pajautāt cik tālu vēl ir jāiet līdz centram. Nu labi, nosacīti „centram”. Tomēr vīrs bija pārāk tālu. Pie tam- viņš ar visu savu ķerru bija pēkšņi nozudis...

  Ko viņš darīja? Kas bija šīs vīrs? Tagad to varu jums atklāt, dārgais lasītāj! Šis laucinieks bija neviens cits kā vergturis. Tā kā kartupeļu mizošana bija diezgan grūts darbs viņa vājajām un pagurušajām acīm, tad viņš meklēja sev palīgstrādniekus. Nē, drīzāk jau vergus. Ar saviem labajiem sakariem visā tuvākajā apkārtnē viņš bija uzzinājis, ka trīs jauni cilvēki dodas uz šo pusi. Tad sākās informācijas noplūde no mājas uz māju, līdz visi autobraucēji tika informēti, ka trīs bīstami, jauni cilvēki vēlas nobalsot mašīnas, ko vēlāk varētu aplaupīt. Loģiski, ka piesardzīgie braucēji nevēlējās tikt aplaupīti, tādēļ arī mistērija par to, kādēļ jauniešiem neizdevās nobalsot mašīnu ir noskaidrojusies. Tomēr, kas notika tālāk, jūs jautāsiet! Vecais vīrs savu plānu piepildīja. Justīne, Toms un Karola nokļuva vecā vīra slazdos un, tad sākās moku pilna dzīve. Katrs, pat visniecīgākais un necilākais kartupelis bija ne vien jānomizo, bet arī jāizgrebj tādā formā kā rievotie kartupeļi frī. Darbs ilga visu dienu, taču šad un tad, kad vīrs bija neomā, tad bija jāstrādā arī naktīs. Joprojām nav zināms, cik ilgi šie jaunieši strādāja pie vergtura, taču ir dzirdēti dažādi stāsti par šo bērnu likteni. Varbūt Tomam palaimējās, un viņš pašlaik turpina vecā vīra iemīto taciņu? Tomēr viens ir pavisam skaidrs- dzīve tiem nekad nebija un nebūs tāda kā agrāk.