Pirms tu sāc lasīt šo blogu, es vēlos pateikt to, ka tālāk minētie tēli un situācijas ir īsti, bet nevajag dusmoties, ja kādā situācijā iedomājies tieši par sevi.
Īsi pirms aizmigšanas es parasti domāju par lietām, kas nekad nenotiks, bet tik un tā ir interesanti izdomāt dažādus scenārijus- arī par superspējām. Taču šoreiz nebūs mans fantāzijas lidojums- šoreiz būs reālākas dzīves situācijas. Vakar domāju par ļoti aktuālu tēmu- par virtuālo vidi. Par to, ka cilvēki, kuri saiet kopā uzreiz nomaina savu attiecību statusu sociālajos tīklos un klaji izpauž savas jūtas internetā- ar bildēm, ar abpusējiem mīlestības apliecinājumiem tā, lai visi redz. Nezinu kā jums, bet man tas nešķiet īsti pareizi, jo dzīvē šie cilvēki nespēj izpausties tā, kā to dara internetā. Tas ir gluži kā ar www.face.lv (tāds vēl ir?), kur cilvēki viens otram komentēja bildītes utt., atzinās simpātijās, bet dzīvē nemaz nebija pazīstami.
Man patīk šad un tad palasīt citu cilvēku blogus, jo nevar noliegt, ka daži ir tīri interesanti. Ar dažādiem domu graudiem un dziļu domu. Tomēr nevaru noliegt, ka ir cilvēki, kuru blogi, twitter ieraksti utt. ir samērā interesanti, taču, tad, kad lieta nonāk pie reālās dzīves, tad ar šiem cilvēkiem nav iespējams īsti komunicēt, jo tie ir vai nu klusi un kautrīgi, vai arī pārāk uzspiež savu viedokli. Gluži kā tie skolotāji ar, kuriem tu runā kā ar sienu.
Tas, ko es vēlējos pateikt, ir tas, ka cilvēki sāk mazāk komunicēt reālajā dzīvē. Ok, internets varbūt palīdz tev labāk iepazīties ar cilvēkiem, tomēr nevar noliegt, ka šī vieta ir arī stalkeru sapnis. Tu vari izlikties par Zigfrīdu no Kuldīgas, lai gan esi Mudīte no Rojas, tu vari būt draudzīgais kamaniņu braucējs Jurģis, lai gan īstenībā tu esi 100kg+ smagais Sergejs. Nav nozīmes situācijai, bet galvenais ir tas, ka tu vari izlikties. Man nepatīk, ka es rakstu par šādām situācijām, bet nepieminu sevi. Varu atzīt to, ka trešajā klasē ar klasesbiedrenēm izlikāmies mazliet vecākas (13 gadi) un Pļavniekos jau sarunājām satikties ar puisi no čata. Nezinu kā tas būtu beidzies, ja pēdējās minūtēs nebūtu pārdomājušas par randiņu, jo vēlējāmies aiziet paēst. Es rakstu arī blogu, bet es cenšos (ceru, ka arī viss sanāk) būt tāda, kāda es esmu arī ārpus interneta. Man nepatīk virtuālās dubultās dzīves. Reālās ir, manuprāt, daudz nopietnākas. Interesantāk taču ir būt īstam spiegam, bet tajā pat laikā, arī vienkāršam veikala pārdevējam tuvējā „Maximā”, vai ne?
Komentāri
Ierakstīt komentāru