Man ir deviņpadsmit gadu un es rakstu blogus par dzīvniekiem, tikai nesen uzzināju, ka vienradži patiesībā nemaz nav eksistējuši, man ir bildes ar dzīvnieku galvām uz mana ķermeņa, es regulāri dziedu pie spoguļa. Dažreiz es brīnos, kāpēc man ir draugi. Kad man šķiet, ka apkārt neviena nav, tad uz ielas skaļi dziedu dziesmas, ko dzirdu austiņās. Manam ritenim ir vārds, arī manam datoram ir vārds. Es apvainojos uz sadzīves lietām (piemēram, uz skapi, kurš bieži man uztaisa punus). Es bieži skatos vienā punktā un ne par ko nedomāju, es bieži apjūku nonākot jaunās vietās vai situācijās. Vēl es esmu ļoti neizlēmīga. Un vēl es labprāt neklausītu citus cilvēkus. Un vienmēr darītu to, kas patīk tikai man.
Komentāri
Ierakstīt komentāru